Viņš.

Pavisam nesen kļuvis kādam lieks.

Nu ir jāmācās izdzīvot. Šķiet, aukstākais laiks aiz muguras un pārciests – pirmo reizi dzīvē! Kaķēns būdams pat iedomāties nespēja, ka kādreiz mīkstais dīvāns un siltais paklājs reiz kļūs par tālu sapni….

Ik dienu viņš sēž vienā un tai pašā vietā un gaida. Skumīgu skatienu veras ikvienā garāmgājējā. Un nu jau pat vairs skaļi nelūdz… Viņš vairs netic. Bet tas nenozīmē, ka nevēlas.

Mēs gan ļoti ceram, ka ilgi viņam nebūs vairs jāgaida.

Mēs ceram, ka pavisam drīz mēs varēsim teikt runcim: -Sveiks! Tagad mēs dosimies! Iesākumā uz skaistumkopšanas procedūrām un tad pie daktera, lai Tu varētu doties mājās, kur Tevi ļoti gaida! Un galvenais – nekad vairs nenodos!

Viņa.

Un arī viņa – nevienam nevajadzīga, bet ļoti skaista pantera.

Ielūkojoties kaķītei acīs, kļūst skaidrs, kādēļ kāds izlēma viņas likteni – dzīvi uz ielas. Šis kāds ir bijis estēts, tiesa – pilnīgi akls dvēselē.

Kaķītei ir actiņas defekts, bet tikai dvēselē aklam cilvēkam tā traucē dzīvot. Ne kaķītei.

Viņa ir ļoti mīlīga, atvērta komunikācijai, sabiedriska dāmiņa. Steidz pretī ikvienam, sveicinās un stāsta savas gaitas.

Tie, kuri ieklausās, dzird, cik ļoti kaķīte ilgojas pēc sava stūrīša miera, klusuma un cilvēka rokas.

Un vai tas ir daudz?

Ieskaties! Varbūt tieši Tu vari piepildīt kāda sapni – Sapni par mājām!

Comments are closed.