Alans. /09.05.2011./

Alanu dzīve divreiz nav žēlojusi. Un par ko gan? – skaists, mīļš, uzticīgs…

Pirmo reizi Alanu nodeva saimnieki, patriecot to no savas mājas un dzīves. Alans mācījās dzīvot uz ielas un iemācījās, tikai vienu gan nespēja mainīt – savu mīlestību pret cilvēku…

Reiz Alans atkal satika kādu, kurš veda viņu mājās.

Un tad notika ķibele – Alanam iekaisa ķepiņa. Cilvēks tam īpašu vērību nepievērsa, līdz Alans pats sāka stāstīt, ka ar ķepu nu ir pavisam traki…

Alans nonāca klīnikā. Priekšķepas pēdiņu glābt bija par vēlu, to nācās amputēt. Tas gan tāds nieks vien ir, Alans jūtas daudz labāk ar šādu, nekā ar iepriekš traki sāpošo, turklāt atšķirība starp kājiņām ir tikko jaušama, ja rūpīgi ieskatās!

It kā jau nieks un it kā viss labi beidzies, ja ne tas, ka Alana cilvēks tam uzgrieza muguru…

Runcītis ir ārkārtīgi mīlīgs, jauks, komunikabls. Viņš cer, ka kāds ieraudzīs viņā savu draugu. Nu un, ka šis mazias defekts? Mēs taču neviens neesam pilnība!

Alans klīnikā gaida jau kopš februāra… Vai tiešām nevienam viņš vairs nav vajadzīgs?…

Alans šobrīd joprojām sēž klīnikas būrī, kur vietina ir vien trauciņiem un guļvietai. Runcītis nedabū izkustēties, un šādi viņa kājiņas var  atrofēties… Ļoti lūdzam dāvāt vismaz pagaidu mājas! Runcītis patiesi ir lielisks!

***

Alanam jāveic atkārtotu operāciju, tacu pec tās mincim nav māju, kurp doties…

Comments are closed.