Pirms 3-4 gadiem biju atradis savu ģimeni. Saimniece mani mīlēja un loloja līdz brīdim, kad saimnieks atveda mājās suni…

Es tiku patriekts ārā. Nav jau tā, ka man laukā nepatiktu, tiku arī pa laikam ielaists istabā, līdz brīdim, kad ieradās saimnieks. Tad man atkal vajadzēja iet ārā. Tā es pieradu dzīvot pagalmā, labprāt tur pavadīju savu laiku, ik pa reizei viesojoties pie kaimiņiem, un tur ieturoties. Reizēm pavadot tur naktis. Īpaši ziemas salā.

Un tad, pirms nepilna gada, mani piemeklēja nelaime – mani notrieca mašīna. Kāda meitene bija to paziņojusi maniem saimniekiem. Saimnieks tūlīt gribēja mani iemidzināt, bet saimniecei bija manis žēl, un viņa gribēja cīnīties par mani.

Bija sadragāta visa labā puse – abas labās ķepas, labā acs un galvaskauss. Mani “salaboja”, vai drīzāk – mazliet pielaboja.

Joprojām nevaru aiztaisīt muti, kas liek mēlei pastāvīgi karāties, un neko neredzu ar labo aci. Taču dzīvoju.

Arī pēc negadījuma saimnieki turpināja mani laist ārā. Pareizāk laikam būtu sacīt – man nebija izvēles. Tā nu vadīju savas dienas pārsvarā pagalmā, bieži domāju par laiku, kad vēl biju mazs un mīlēts. Pagalmā dzīvojot bieži kļuvu tik netīrs, ka nespēju pats nomazgāties. To ir ļoti grūti darīt, ja mēlīte visu laiku ir ārā. Šī iemesla dēļ mani nereti mazgāja mani mīļie kaimiņi, jo no manis nāca neizturama smaka, arī izskatījos es nožēlojami. Skumji, jo ar savu sāpi biju viens un pilnīgi lieks.

Gāja laiks un nu mana dzīve kļuva vēl grūtāka. Es saaukstējos… Deguns ir aizlikts, un nu arī elpošana sagādā grūtības. Arī siekalas vairs nespēju kārtīgi norīt, atkal dēļ mēles un aizliktā deguna. Kažoku kopt palicis vēl grūtāk. Esmu zaudējis zaudējis svaru gandrīz uz pusi. Šķiet, pat mana domāšana sāk atpalikt, jo ,lūdzoties barību, nepamanu, ka man to ieliek trauciņā. Tāpēc ēdu es retāk nekā agrāk, lai gan par apetīti nesūdzos.

Diemžēl, pienāca brīdis, kad arī kaimiņi vairs nespēja man palīdzēt, jo tapa skaidrs – man nepieciešama medicīniska palīdzība, kuru kaimiņi nespēja nodrošināt, tādēļ tagad esmu nonācis “Tutti Palīdzība Dzīvniekiem” aprūpē. Šobrīd mani aprūpē un baro, apmazgā un apmīļo, un man ir mazliet dīvaini. Man nav jaiet laukā, man ir savi trauciņi, sava guļvieta.

Mani vedīs pie neirologa un daktera, kurš varēšot labi novērtēt mutes stāvokli. Mani aprūpētāji ļoti cer, ka manu mutīti vēl varēs salabot, taču jau tagad viņi saka, ka manu vispārējo veselības stāvokli un dzīves kvalitāti noteikti iespējams uzlabot! Vēl viņi saka, ka man kādreiz noteikti būs mīlošs cilvēks, kurš mani sargās un mīlēs tādu, kāds esmu.

Es ceru!

Jā, un mani vairs nesauc Dahļak (“Sprāgonis” no krievu val.). Tagad mani sauc Vito.

***

Konta nr. atbalstam:

Dzīvnieku aizsardzības biedrība “Tutti Palīdzība Dzīvniekiem”,

LV30HABA0551028417276

Reģ.nr.40008159739

SWIFT: HABALV22

Mērķis: Melnajam Vito

***

No ārzemēm iespējams ziedot caur PayPal.

Kontam piesaistītais e-pasts: ingvilda@tutti.lv

Vai mājas lapā labajā augšējā stūrī atrodi PayPal gatavo formu!

***

Ziedojumu tālrunis 90067066 (maksa par zvanu 1 LVL; pieejams Lattelecom, LMT, Tele2 un Bite klientiem).

***

PALDIES!

Comments are closed.