Laimīgie stāsti
DRĪZUMĀ SEKOS:
Stāsti par dubult-priekiem – Gunāru un Vilmāru, Makintošu un Mellīti, Teo un Mio, Miksīti un Cibiņu, kā arī par slaveno Lasi, īpašo Vito, mājas sesku Tiko, sirsnīgo Paulīnīti, un citiem, kuri regulāri mūs sveicina.
Nekavējies, atsūti arī Tu savu stāstu par to, kā šeit pie mums iepazinies ar savu mīluli, un kopā devāties mājās!
Bēdīgo stastu mums pietiek, lai vairojas arī LAIMĪGIE! 
***********************************************************************************
VĒSTULE NO OTIŅAS (OTISES)
(Adoptēta: 10.03.2012. Saimniece: Evita)
Otisīti ieraudzīju Jēkabpils patversmes mājas lapā – izdilis kaķēns ar norautu austiņu, pilnīgi bez kāda dzīvesprieka acīs.. Tika sazvanīta patversme, un kaķēns posās ceļā uz Rīgu, lai veiktu operāciju, un atkoptos.
21.08.2011. Otise ieradās Rīgā. Pārcieta operāciju, varonīgi pārdzīvoja visu garo un grūto atkopšanās periodu, iemīlēja cilvēkus un suņus, tikai ar kaķiem tā īsti kontaktu nerada.
Un tad nāca Otises cilvēki! Cilvēki un suņi!
Kas vēl labāks varēja notikt Otises dzīvē?
Lūk, vēstule!
***
Klāt kārtējā pirmdiena. Rīts. Murrrrr…Otisa un pārējās trīs lēkājošās astītes mani sagaida, izejam no guļamistabas.
“Labrīt, mīļie!” un diena var sākties.
Otiņa (mana VIENAUSE) vienmēr zin, pirmdienas ir tās dienas, kad strādājam kopā – “maļam dzirnavas kopā”.
Viņas lielā uzmanība un kopābūšana man ir ļoti svarīga.
Atceros kā mēs pirms 2 gadiem (2012) braukājām, zvanījām uz Rīgas patversmēm ar piebildi “mēs vēlamies kaķi, kuram nav bailes no suņiem”, kas šķita neiespējami, jo no ielas paglābtais diez vai būs labās attiecībās ar četrkājaino, rejošo draugu.
Te zvanam uz “Tutti”, runājamies, vārds pa vārdam un pēc 30 minūtēm esam jau klāt, lai apskatītu vienausi dzīvē.
Un tik-tiešām, Otisa parāda savu raksturu, kā nupat mums to noraksturoja Ingvilda – mazā Otisa sadod saviem kaķu brāļiem, māsām pa ausīm, aizmūk un vaktē savu draugu suni, lai atkal dotos tam līdzās pie drošā sāna.
Tā nu viņi tur divatā staigāja – Otiņa un suns.
Mums nebija šaubu. Tā 2012.gada 10.martā Otiņa devās uz savām jaunajām mājām, pie mums.
Otiņa ļoti ātri adaptējās, iemīlēja mūs un mūsu suņus (Nubi, Simbu un Zorro). Līdz pat šai dienai četratā dara blēņas, kopā spēlējas un kopā guļ.
Ik dienu esam pateicīgi par viņas klātbūtni, par viņas mīlestību, ko viņa mums visiem sniedz – viņas badīšanos ar ieskrējienu sejā, runāšanos tikai ar murrāšanu, pieglaušanos klāt cieši, cieši.
Nevaru nodot vārdos cik Otiņa ir mīļa, cik viņai ir svarīgi būt kopā.
- #vienmērkopā #vienause #Otisa
Patiesībā, lielākā daļa no Otisas mīlestības ir veltīta Ingvildai. Pateicoties Tev, Ingvild, viņa ir nonākusi pie mums, nevis palikusi uz ielas likteņa varā. Nenoguršu teikt vēlreiz, paldies par Otiņu!
________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO ULLAS (TAGAD ĻUSJA)
(Adoptēta: 05.05.2014. Saimniece: Ieva)
Ullīti atradām Rīgas benzīntankā drēgnā 27.novembra pēcpusdienā. Nabaga zvēriņš lūdzās siltumu un ēdienu, taču visi viņu trieca prom, un piekodināja apmeklētājiem – tikai iekšā neielaidiet!..
Kāpu laukā, ņēmu kaķi azote, un devāmies meklēt siltumu un ko ēdamu uz pagaidmājām.
Pēc nepilna pusgada Ullītei uzsmaidīja laime – MĀJAS!
***
Ulla mūsu mājās ienāca, pateicoties pelēm. Tieši tā, pelēm! Mūsu iepriekšējā kaķene Kate savā divpadsmitajā dzīves gadā saslima ar audzēju, pēc operācijas tik un tā lēnām izdzisa un devās uz citiem medību laukiem. Likās, ka sērošu ilgi un nākamo kaķi tik drīz neņemšu, bet, dzīvoklī atkal parādījās peles. Ķengaraga 8.stāvā! Meita mani ik pa brīdim mēģināja pārliecināt, ka jāņem kaķis un tieši no Ingvildas. Gribēju pietiekami garu iepazīšanās un savstarpējas (mēs un kaķis) testēšanas periodu, bet peles izjauca manus plānus. Piekritu paņemt kaķi uzreiz. Galvenais nosacījums – lai nebūtu līdzīgs abiem iepriekšējiem, jo neviļus iznāk salīdzināt, nerunājot nemaz par to, ka gadās nosaukt iepriekšējā vārdā… Tā manās mājās ienāca Ulla. Pēc stresa vilcienā, tramvajā un liftā ar bažām atvērām transporta kasti. Iesākumā viņa palīda zem dīvāna, tad palēnām sāka apgūt istabas un virtuvi. Vispirms grīdu, tad arvien augstākus punktus Nu jau arī virtuves galdu (kaut zina, ka nedrīkst, un ienākot mums virtuvē, jau nevainīgi ir atpakaļ uz grīdas.) Sākumā baidījos sabiedēt, nebiju droša, vai mūs pieņems. Ulla ir ļoti stabilu nervu sistēmu, uz manu ‘’usi-susi’’ īpaši nereaģē, bet pati gan ir runīga. Neņaud, bet uzmurrā (vīrs saka- urkšķ).
Protams, ar visu savu uzvedību liek saprast, ka neēdusi – tiklīdz mēs parādāmies redzeslokā, ar murkšķienu vedina mūs pie bļodiņas un liek saprast, ka KAĶIS JĀPABARO! Kaut bļoda pilna… Nu labi, var paglaudīt, tad augstsirdīgi ēdīs to, kas ir… Smiltiņas kuras katras vis nederēs – ‘’Optima līniju’’ boikotē … laba gaume Pakāpeniski grib paplašināt teritoriju, nu jau kāru aci skatās uz ārdurvīm. Diemžēl – mājas arests, jo neesmu droša, ka nepazudīs…
Jau pirmajās nedēļās Ulla noķēra trīs peles! Pirmo atnesa man gultā, nākamās jau vairs ne. Vairāk peles nav manītas, būs iedzinusi bijāšanu
Kamēr es darbā, vīram ir ar ko parunāt – nav sajūta, ka visu dienu viens mājās. Viņš pat sameklēja internetā, ka Ulla pēc visām pazīmēm (sabiedriska, garkājaina utml.) izskatās pēc dižciltīga austrumu kaķa. Pēc pāris mēnešiem vīrs izdomāja, ka Ulla neizskatās pēc Ullas, un tagad viņai (kā daudziem adoptētajiem) ir cits vārds – Lusija, jeb familiārāk – Ļusja. Kā par daudziem ‘’atradeņiem’’ mēs nezinām neko par viņas bērnību, par iepriekšējo dzīvi, precīzu vecumu. Tik un tā Ļusja ir jauka! Lai nu kā – mājās VAJAG kaķi! Kaķis ir kā mājas dvēsele, bez kaķa būtu tukšs un kluss.
To es par savām sajūtām. Varu tikai minēt, bet ir cerība, ka arī Ļusja mūsmājās nejūtas slikti.
____________________________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO LASĪŠA
(Adoptēts: 13.04.2012. Saimniece: Līvija)
Tiem, kuri vēl nezina, kas ir Lasis, īsi pastāstīšu.
Ļoti zīmīgā datumā – 11.11.11. pie mums nonāca kaķēns – pārkliedzies, izmisis, neko neredzēdams, skraidot pa Kalpaka bulvāri Rīgā. Kaķēns bija pilnīgi akls, un nelabojami. Gāja laiks, kaķēns atkopās, un bija gatavs operācijai – bojātos audus iztīrīja, un acu dobumus aizšuva, pie viena runcītis tika kastrēts.
Jau aprīlī kopā ar raidījumu ĶEPA UZ SIRDS vedām Lašīti uz mājām. Un no tā brīža Lasītis uzkāpa slavas virsotnē. Nu gluži kā ASV Oskars (Oscar The Blind Cat)!
Te gan liels nopelns Laša saimniecei, kura ļoti rūpējas, lai šis murrātājs būtu pamanīts. Un ne tādēļ, lai izceltu tieši Lasi, bet lai sabiedrībā lauztu stereotipu, ka akls kaķis nav kaķis, un tādu būtu jāiemidzina..
Paskat tik, kā Lasis šiverē pa dārzu, audzina Trīni, palīdz saimniecei darbos, pat parāda, kas iestādīts nevietā un jāpārstāda! Jūs domājat, ka mājā, kurā dzīvojas akls kaķis, noteikti jācīnas ar pelēm un zirnekļiem? Nē, mīļie! – ar šo Lasis tiek galā labāk, kā vesela redzīgu kaķu armija! 
Neticiet? Raugiet paši! - https://www.draugiem.lv/user/4658031/gallery/#/user/4658031/gallery/?pid=282685540
Paldies, Līvijai!
***
Sveikiņi mīļie!
Mani sauc Lasis.. jā, jā, tas pats slavenais Lasis, kuru 2 reizes filmēja raidījumam ĶEPA UZ SIRDS, intervēja žurnāls MĀJA, kā arī LV1 radio raidījumam KUSTOŅU PASAULE… jā, nu tāds slavens, no galvas līdz astes galiņam es esmu…
ak jā! vēl portālā draugiem.lv ir galerija par mani un to ir apskatījuši 26000 interesentu..
Kā man tagad klājas? …nu bēdīgi man klājas..
Jau 2,5 gadus dzīvoju privātmājā ar lielu puķu dārzu – tad nu viss ir uz mana kakla: šeptējos no rīta līdz vakaram: Trīni pa dārzu jādzenā, jāapseko kas, kur un kā aug – šo to vajag pārstādīt, nolauzt, šo to izkašāt laukā.. vēl man pāpārrevidē visi kurmju rakumi, jākāpj ābelēs un uz siltumnīcu jumtiem, stundām ilgi jāmeditē uz komposta kaudzes, cerībā, ka tikšu pie kādas peles, ķirzaciņas, sliekas vai galu galā, kaut vai pie kādas štrunta vaboles.. visu, ko nomedīju, tūdaļ nesu saimniecei uz.. gultu.. tik nez kāpēc viņa par to nav ” stārā”..
Kad nu šitā pa dārzu esmu nostrādājies vai līks, dodos šiverēt pa māju: izkašāt visas skapja atvilktnes, nest no mājas laukā visu kas “pa rokai” – pildspalvas, zeķes, kādu papīra gabalu… nu esmu es drusku kleptomāns…
…Ēst man ar’ nedod: es varētu no rīta līdz vakaram ēst tikai pastēti, svaigu gaļu, .. lasi – tak nē! – tos dod vien šad un tad, pārējā laikā jāēd, FUI! sauso barību..
Vēl saimniece nemitīgi uzpasē, lai nesaaukstēju ķepiņas, lietū nesamērcēju kažociņu, lai vējš nesapūš austiņas…. un vēl tā nebeidzamā.. bučošana – bučo ikreiz, kad tik dabū mani rokā..
…nē, nu es jau saprotu: i smuks, i gudrs, i slavens (nu ļōōōti slavens!), bet – tas jau ir par traku!!!..
nu sakiet: VAI TAD TĀ IR DZĪVE?
____________________________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO VITO
(Adoptēts: 22.11.2012. Saimniece: Ingūna)
2012.gada 30.martā uzzinājām par nelaimīgu runci.. Kā mazs kaķēns pieņemts ģimenē, vēlāk paaudzies laists laukā, līdz pakļuvis zem auto. Saimnieks licis iemidzināt, taču sieva runci tomēr nogādāja klīnikā, un tas tika apdakterēts, taču sekas bija nelabojamas – lauztais žoklis kustējās, mēlīte vienmēr karājas laukā, siekalas tecēja, viena actiņa bija uzblīdusi un akla.. Klāt visam, zemās imunitates dēļ, runcis saķēra arī vīrusu.
Tad saimnieks pārveda majās suni, un kaķis vairs nevienam nebija vajadzīgs. Augu dienu un nakti runcītis pavadīja laukā krūmos. Par laimi, kaimiņienes sirds nebija no akmens, un runčuks tika gan pabarots, gan ielaists iztabā sasildīties un mierā pagulēt. Taču visas vainas saasinājās, un Vito pārstāja ēst, pamazām zaudēja interesi par dzīvi, un šķiet – jau grasījās iet..
Uzņēmām Vito pagaidu mājās, atkopām, apārstejām, izoperējām iekaisušo actiņu, un ļoti cerējām, ka ārkārtīgi mīļajam, pateicīgajam, mazliet pat naivajam runcītim vēl viss priekšā. Lai gan apzinājāmies, ka šis nav tas iekārojamākais kaķis.. Un pieņēmām arī domu, ka Vito pagaidu mājās arī paliks kā īstajās.. Tomēr cerību nezaudējām, un pēc mūsu stāsta “KasJauns”, Vito pieteicās viesi…
Tā diena, 22.novembris, kļuva par Vito LAIMĪGO dienu!
***
Ar Vito – mums ir gājis un iet visādi. Pāris reizes jau esmu domājusi, ka slimība ņems virsroku – puņķi un siekalas tek straumēm, mute un rīkle iekaisusi, neko nevar ieēst, jo ļoti sāp, staigā un visu laiku žēli ņaud. Ogres vet.ambulances dakteris mūs jau pazīst kā savus piecus pirkstus. Divreiz viņam narkozē taisīja mutes un zobu tīrīšanu un ņēma analīzes no aizdegunes, pie viena izņēma beigtos zobus. Ir taisīti rentgeni un pilna asins un urīna analīze, vārdu sakot, medicīniski viņš ir vislabāk izmeklētais visā mūsu ģimenē. Analīzes uzrādīja, ka vispārējais stāvoklis un iekšējie orgāni ir OK, ir kaut kāda vīrusu infekcija, žokļa kauls izdrupis un zobu tikpat kā vairs nav, bet, ja vien izdodas noņemt iekaisumus un sāpes, viņš var dzīvot kaķa cienīgu dzīvi. Tā nu mēs regulāri atrādamies ārstam, izejam špricu kūres, ēdam tabletes utt. Liels paldies kaimiņienei, kura šprice, un maniem puikām, īpaši Krišjānim, kurš sākumā vismazāk gribēja ņemt vēl vienu kaķi. Tagad viņš ir tas, kurš visvairāk ar Vito ņemas, ved pie ārsta utt. Pašlaik, jau no jūlija, Vito klājas ļoti labi , nekas nesāp, iesnu nav, apetīte lieliska. Pa dienu viņš apstaigā ciematu un apciemo kaimiņus, bet vakarā vienmēr sēž uz sētas staba un gaida mūs mājās no darba. Kad paliks aukstāks, tad ārā iešana tiks pārtraukta līdz pavasarim.
Kad skatos uz Viti, vienmēr domāju – CIK MAZ VAJAG, LAI BŪTU LAIMĪGS! TIKAI siltumu, mieru, pilnu vēderu un drošības sajūtu, ka kāds par tevi rūpējas. Un ka vari būt apmierināts ar dzīvi arī tad, ja neesi ne skaists, ne jauns, ne varens. Jo katram kaut kur ir viņa māja, viņa ģimene, viņa cilvēki. Tikai ne vienmēr paveicas tos atrast.
Kaut nu visiem paveiktos!
__________________________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO MAKIŅA UN MEĻĻUKA (MAKINTOSH UN MELLE)
(Adoptēti: 05.01.2013. Saimniece: Monta)
Rezumē:
Makintosh tika atrasts 02.04.2011. pieturā pie t/c Domina – cīruļputenī runcītis ka sniega čupiņā dirnēja uz soliņa. Sapratu, ka tas ir kaķis tikai tad, kad ieņaudējās.. Grābu padusē, lēcām “mikriņā” un steidzām siltumā…
Melle – 22.06.2012.ar skaļiem saucieniem sveicināja mani pāri ielai, kad nezināmu, pēkšņu impulsu vadīta, izkāpu no autobusa pieturu ātrāk – hmm, pastaigāšos.. Pamesta…
***
Ja dod mājas pieaugušam kaķim, tad jau iepriekš zini kāds viņš būs! Ja mājās ir 2 kaķi, tad viņiem nav garlaicīgi – kaķu rotaļas – jautri un labi veselībai!
Kā bosiki pie manis nonāca. Novembris. Makī jau 8 mēnešus pie Tevis. Kad biju ciemos, viņš atnāca klēpītī, piespieda savu deguntiņu pie mana deguna un pauze… Toreiz tikai pateicu, ka ir viena problēma – kas pie viņiem nāks, kad vairākas dienas nebūšu mājās un, ka, ja Makī nāks pie manis dzīvot, tad būs arī otrs kaķītis kompānijai. Un tad Ziemassvētku ballīte. Makiņš atrada risinājumu – visu vakaru pavadīja Zanītei klēpī. Izrādījās, ka viņš ir arī Zanītes mīlulīts un Zanīte dzīvo mums blakus. Tajā vakarā pie manis pienāca Meļļuks un kautrīgi pastiepa ķepiņu – “drīkstu nākt klēpītī?”. Tā arī pavadīja visu vakaru man klēpī. Man ļoti patīk melni kaķi, bet viņa tik kautrīga, ka nebiju viņu ievērojusi. Linda teica, lai beidzu tielēties un dodu abiem mājas. Linda bija Meļļuka advokāts – krustmāte. Zanīte apsolījās būt krustmāte un nākt pie bosikiem. Kad vedu Zanīti mājās, viņa teica, ka viņas mamma saskata Makiņā runcīti no Kaķīša dzirnaviņām un arī viņu iemīļojusi. Ziemassvētkos pa TV bija dziesmiņa no Kaķīša Dzirnaviņām. Mana sirds salūza. Rakstīju Tev, ka bosiki aizrunāti. Jaungada brīvdienās sapirku visu nepieciešamo. Bosikus pie manis atvedām 5.janvārī. 
Viņi bija bomzīši, bet tagad viņiem ir ģimene. Zanītes ģimene arī ir viņu ģimene. Ja vajag apciemot bosikus, kad neesmu mājās, nāk vai nu Zanīte vai viņas mamma Sandra. Zanītes tētis Rojs ir īsts vīrietis ar zelta sirdi un zelta rokām. Viņš bosikiem uztaisīja balkoniņu, kas nebija vienkārši, un pielika kamīniņu. Bosiki iet uz balkoniņa, kad vēlas – balkona durvīs ir kaķu durtiņas. Dēļ tā, ka ir būris, man nav jābaidās, ka kāds izkritīs ārā.
neesmu greizsirdīga! Kad strādāju mājās, Makiņš visu dienu guļ blakus datoram. Darbā visi zin, ka viņiem ir kolēģis – jaunākais finanšu analītiķis.
VĒSTULE NO TIKO (mājas sesks, pie mums – Tip-Taps)
(Adoptēts: 02.03.2013. Saimniece: Zane)
2.martā apritēja gads, kopš manā ģimenē ienācis mājas sesks – TipTaps.
Biežāk kā izmestos esam raduši redzēt suņus un kaķus, tomēr, jā, arī šādi dzīvnieciņi nonāk uz ielas, tiek atdoti.. TipTapu atrada klaiņojam pa Jelgavas ielām, viņš nonāca mazo dzīvnieku izolatorā un gaidīja savus saimniekus. Man sapnis par mājas sesku jau bija diezgan sen, tomēr līdz tam nebija piepildījies. Pirms kāda brīža savā ģimenē divus seskus bija pieņēmusi Ingvilda. Šad tad sanāca pie viņas aiziet ciemos. Šoreiz gāju iepazīties ar viņas ģimenes jaunpienācējiem. Toreiz arī runājām par, toreiz vēl ne manu, sesku, kas nonācis Jelgavas patversmē. Laikam jau abas zinājām, ka tā ir iespēja piepildīt divas vēlēšanās – manu, par pašai savu mājas sesku, un seskuča – par mājām. Abi Ingvildas rakari bija tie, kas lika uz seskiem paskatīties vēl savādāk kā pirms tam, un vēl vairāk saprast, ka tas tiešām ir mans sapnis – kaut kādreiz arī es kļūtu par tāda zvēra saimnieci. Lai gan neko konkrētu Ingvildai pateikt nevarēju, vien to, ka man jāapspriežas ar savējiem (vispirms jāsagaida tam piemērotu brīdi), pēc trīs dienām (trešdienā) sēžot skolā es saņēmu īsziņu no Ingvildas – ”Braucu pēc Tava seska! Atraksti vārdu”. Viņa laikam zināja to, ka viņš būs mans vēl pirms manis..
Un tā arī notika. TipTaps Ingvildas un Agneses pavadījumā devās pie dakterītes, pēcāk pie Ingvildas un sestdienas (2.marta) rītā devos pakaļ SAVAM seskam
Pirmās stundas, dienas bija tādas, satraukuma pilnas. Pirmā izlaušanās no būra, pirmie izraktie puķu podi un izvandītie plaukti. Naktī rāvos augšā uz katru skaņu. Tomēr, gāja laiks un mēs viens pie otra pieradām, viens otram pielāgojāmies. Ar lēnu, bet tomēr iedzīvošanos, parādījās arī pirmie niķi – košana. Protams, biju par to lasījusi, bet sākumā nelikās, ka viņš būs no kodējiem (lai gan nekad nevar zināt, jābūt taču gatavam uz visu). Tomēr, ar laiku, ar audzināšanu uz košanos savā starpā, mēs esam atradinājušies arī no šī netikuma Ar katru dienu mazais dzīvnieciņš mūsu ģimenē tika iemīlēts aizvien vairāk un vairāk, un, šķiet, ka arī viņš pie mums pierada aizvien vairāk un vairāk. Kopā rotaļājāmies, gājām pastaigās, priecājāmies, tomēr bez priekiem mums ir bijušas arī skumjas. Mums nācās stāties priekšā arī grūtībām, kas šoreiz izpaudās kā veselības problēmas. Tomēr, mums taču jābūt kopā gan priekos, gan bēdās. Ar lieliskās dakterītes Irinas palīdzību, pacietību, apņēmību, arī asarām, tikām uz kājām. Lai gan otrajā reizē veseļošanās bija ilgāka, tagad mēs pilnībā esam “uz ķepām”. Un jau atkal – rotaļas līdz pilnīgam “plīsienam”, mazie nedarbi un jau arī pirmā pavasara pastaiga!
Varbūt es nezinu, cik patiesībā viņš ir vecs, kur un kā dzīvojis pirms tam, tomēr izvēli – adoptēt pamestu sesku, es nenožēloju nevienu brīdi. TipTaps ir mans pirmais adoptētais dzīvnieks, tomēr noteikti ne pēdējais. Viņš ir lielisks, fantastisks! Un es nesaprotu – kāpēc daži cilvēki baidās adoptēt? Tiesa gan, jāadoptē tad, ja sirds tiešām saka – adoptē! Jārēķinās arī ar to, ka bez jaukajiem brīžiem var būt skumjāki, tomēr mīlestība un draudzība uzvar arī asaras. Bet katrai dzīvnieka adoptēšanai jābūt apdomātai – jāsagatavo sevi visādiem atgadījumiem un jāsaprot vai esi gatavs uzņemties atbildību arī tad, ja Tavā dzīvē kas mainīsies. Jāuzzina visu un jāsaprot vai Tu tiešām esi tam gatavs. Atceries, ka tas būs Tavs draugs uz mūžu. Draugs, kas reiz jau nodots, tomēr atkal noticējis cilvēkam. Otrreiz pievilt viņu nedrīkst!!!
Varbūt TipTapa dēļ ir sanācis pārdzīvot, pāris naktis negulēt, pabirdināt asaras un dažreiz kaut kur neaizbraukt, bet palikt ar viņu mājās (ne vienmēr var paņemt līdzi), tomēr adoptēt viņu ir bijis lēmums, kas manā dzīvē ienesis (un turpina ienest) daudz prieka Vienīgais par ko mazliet bēda – nezinu kurā datumā viņš ir dzimis, tāpēc nevaram “nosvinēt” viņa īsto dzimšanas dienu.. Bet arī šī problēma nav neatrisināma. Viņa dzimšanas dienu mēs svinēsim šodien – 2.martā, dienā, kad mēs pirmo reizi satikāmies un devāmies uz, nu jau, MŪSU mājām!
Paldies visiem, kas palīdzēja mums satikties – Klubam “Seskumīlis”, Ingvildai ar mūsu mīļo “Tutti”, paldies TipTapa krustmātei Agnesei, kas viņu “izvizināja” pirmajās gaitās kopā ar Ingvildu un paldies labajai, jaukajai, mīļajai dakterītei Irinai, kas mūs ārstējusi un nevienā brīdī nav atteikusi padomu/palīdzību.
NEBAIDIES ADOPTĒT!
__________________________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO PATRĪCIJAS (pie mums – Piparkūka)
(Adoptēta: 18.01.2012. Saimniece: Lilita (raksta saimnieces meita))
VĒSTULE NO BUČAS
(Adoptēta: 16.09.2013. Saimniece: Elīna)
Buču slimu atradām kādā Vecmīlgrāvja pagalmā, mēnesi ārstējusies pagaidmājās, Buča devās uz savām īstajām, mīļajām mājām!
***
Iet mums riktīgi feini. Bucha mums tāds prieciņš ir.
Mazā ir tāda mīlulīte, kaut gan tagad jau sāk rādīt savu raksturiņu…ar skapju revidēšanu un darzeņu ripināšanu pa istabu…bet tas tikai pozitīvi
Vasaras sākumā viņa sāka pirmo reizi meklēties, tad es domāju, ka viņa pa sienām sāks rāpot un lieki teikt, ka naktis bija negulētas, bet kad viss beidzās, pietecāmies pie ārsta un tika viss izdarīts, gan strerilizēta, gan arī actiņai visu sadarījām.
Actiņas vieta ļoti ātri sadzija un ļoti labi izskatās, saucam par mazo pirātiņu 
un otrā actiņa tagad vismaz ir vesela
Pēc sterilizacijas viņa ir palikusi ļooooti aktīva un spēlēt griboša, liekās, ka reizēm māju nonesīs nost un apetīte viņai ir neremdināma Tā ka mums kaut kā tā
_____________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO MAKSĪŠA
(Adoptēts: 27.08.2014. Saimniece: Gita)
Vājredzīgais runcītis nonāca mūsu redzeslokā, pēcāk pagaidmājās no ielas. Taču notika brīnums, un ilgi nebija jāgaida – jau pēc pāris dienām puika devās mājās!
***
Nosūtu bildītes ar Maksīti (tādu vārdiņu viņam devām) un viņa jauno draudzeni Kati
Puikiņš ir mīlestības iemiesojums, pašlaik gan kautrīgs un vēlas sev kādu klusāku kaktiņu atrast, bet ko līdz uzrunājam, tā ieņaudas, sāk murrāt un griež vēderiņu, lai tik glauda Iet kārtīgi uz kastīti un ļoti garšo sausā barība.
Mūsu kaķītis Kate sagaidīja savu jauno draugu bez ne viena šņāciena. Viņa ir ļoti aktīva un var redzēt, ka aicina runčuku uz spēlēm:) Pašlaik viņu tas ne ļoti interesē, un drīzāk biedē, bet domāju pēc pāris dienām viņš aklimatizēsies
Actiņas viņam asaro, bet sāku šodien mazgāt ar kumelīšu tējiņu. Tā kā ceru, ka drīz viņš mūs pieņems par pilntiesīgu savu ģimeni
***
Maksītim iet labi – tagad jau lepni guļ dīvānā un teju caurām dienām maļ savas dzirnaviņas
Kopumā šķiet, ka viņš jūtas ļoti labi un deguntiņu jau arī gandrīz sadziedējām
Tā kā abi kaķi tādi ļoti mierīgi, tad vakar iedevu viņiem arī tārpu zāles. Jā, bet kopumā – paldies par tik burvīga rakstura minku un sveicieni no mums un Maksīša
_____________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO NAUDIŅA
(Adoptēts: 29.12.2011. Saimnieces: Daiga un Elīna)
Pirmajās divās dienās Naudiņš vispār ne ēda, ne gājā ārā no istabas, tikai ņaudēja un kaut ko meklēja. Nākamajās dienās viņš jau sāka ēst, izskatīt un izošņat katru kaktiņu. Pēc nedēļas Naudiņš jau brīvāk sāka stagāt pa dzīvokli, bet vēl aizvien baidījās no jaunās ģimenes. Pagāja mēnesis, un viņš jau sāka nebaidīties no savas jaunākās saimnieces. Pirmajos mēnešos viņš pa nakti gulēja pārsvarā pie loga, tā kā gaidītu kādu, bet pēc tam uzticība kļuva jau lielāka, un Naudiņš varēja gulēt jau kopā ar saimnieci..
Sākās vasara vasarnīcā, Naudiņam gāja ļoti labi. Kā no rīta aiziet, līdz pusdienām nerādās, tad paēd un atkal prom, līdz parādās viņa mamma no darba, un tad atkal jau prom līdz vakaram, un kad jau satumsis, kāds no ģimenes viņu pasuc, un te jau viņš ir klāt, lai ietu gulēt. Viņš vienmēr bija dikti laimīgs un apmierināts, jo tur viņam katra diena bija kā jauns piedzīvojums.
Viņš tiek lutināts, bet tajā pašā laikā arī mācīts nekāpt uz virtuves galda, utt. Naudiņš ir tiešām paklausīgs un gudrs kaķis, viņš pat ir iemācīts dot buču, kad viņam dod kādu gardumu.
Elīna
_____________________________________________________________________________________
VĒSTIS NO RUDES, TAGAD FRĪDAS
(Adoptēta: 15.02.2012. Saimniece: Vineta)
Kaķenīte, toreiz vārdā Rude, kādās pagaidu mājās no ielas nonāca kā cita reģiona dzīvnieku aizstāvju aprūpējamā. Taču attālums lika šķēršļus kaķenes aprūpē, tādēļ rūpes uzņēmās Tutti.
Kaķenīte izārstēta nonāca jaunajās mājās, piesardzīgus mūs radīja fakts, ka sirmgalves mūžā Rude būs pirmais kaķis. Un ilgi nebija jāgaida. Pavisam drīz Rude atkal nonāca mūsu aprūpē. Diemžēl, kā stresains dzīvnieciņš.
Rude atkopās, sasparojās, atkal kļuva par veselīgu, jauku minci, un šoreiz devās mājās pa īstam!
Tagad jau kā Frīda kaķene ir ļoti prātīga, apzinīga, tur cieņā saimnieku hobiju – istabas augus. Nereti viņā mostoties kaķēns, tad Frīda lec, skrien un dzenā mantiņas
Paldies Vinetai par Laimīgo stāstu!
______________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO SNIEDZIŅA
(Adoptēts: 21.10.2011. Saimniece: Anete)
)VĒSTULE NO LUĪZES
(Adoptēta: 18.07.2011. Saimniece: Dace)
Luīze pagaidu mājās nonāca 2011.gada 31.maijā kopā ar savu mammīti Letiju. Luīze tad vēl bija pavisam bēbis, kurš tikko atvēris actiņas, lai skatītu plašo pasauli.
Luīze auga griezdamās, pieņēmās spēkā, gudrībā, ātri vien uzsākot kopīgas rotaļas ar augumā prāvākiem kaķēniem. Luīze nekad neatpalika.
Drīz vien Luīze saņēma vēstuli, ka drīzumā viņai jādodas uz savām jaunajām, īstajām mājām.
18.jūlijā tā diena bija klāt. Lai arī Mazule iesākumā bija ļoti sabijusies, ļoti ātri iejutās jaunajā vietā.
Aši vien no viņas trūkties dabūjalielais suns, kuram nu nācās sargāt savu asti, kājas un ausis. Vien lielā kaķene neizrādīja nekādu sajūsmu par jaunpienācēju, un kategoriski atteica draudzību. Nu ir vienkārši mierīga līdzāspastāvēšana.
Bet Mazule, kā viņu dēvē mājās, daudz nebēdā. Ir tik daudz jautru lietu, ar ko nodarboties kaķa bērnam! Laika nav daudz! – drīz jau būs pieaugušo kārtā!
_____________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO BUCĪŠA
(Adoptēts: 02.08.2011. Saimniece: Inga)
Bucītis 1.augusta pēcpusdienā lavierēja starp braucošiem auto pašā Rīgas centrā, līdz kāds viņu satvēra.
Mazais spalvu kamols nonaca pagaidu mājās, kur ar šņācienu atvadījās no kaitinošajiem rāpuļiem kažokā.
Mazaisbija īsts bubulis – dusmīgs, apvainojies, neapmierināts par visu notiekošo. Tāds pats dusmīgs jau nākošajā dienā devās uz īstajām mājām, kur jau no pirmās minūtes dancināja visus pēc savas stabules, liekot divkājainajiem nostāties četrrāpus.
Nu jau blēņdaris ir paaudzies un kļuvis par mīļkaķi. Protams, bez blēņām neiztikt, bet tās ies līdzi bernībai.
Pats saka, ka būs paklausīgs un rāms paraugkaķis! Kad saniegs paraugkaķa vecumu!
_____________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO RŪDA (Toreiz – PERSIKS)
(Adoptēts: 23.08.2011. Saimniece: Ieviņa)
Persiks atceļoja no Jēkabpils “getliņiem”.
Mazais kaķēns bija ļoti smagā stāvoklī: viņu mocīja vīruss, bads, jo savārgušā organisma dēļ, mazulis vairs nespēja pats ēst. Bet tas bija mazākais. Kaķēnu, kurš nespēkā saļimis uz taciņas, spēra kājām.. Viņa brālītim šie spērieni bija liktenīgi..
Bet Persiks cīnījās. Kaķītis vairāk par visu vēlējās dzīvot un būt kādam vajadzīgs..
Pagaidu mājās noritēja ilga un smaga cīņa par kaķēna palikšanu. Ilgstoša ārstēšana, speciāla barošana.
Taču pēc mēneša viss sliktais bija aizmirsts. Persiks joza pa māju, viņa enerģija būtu spējusi apgaismot vai visu pilsētu!
Pēc nepilniem diviem mēnešiem pagaidu mājās, Periks devās uz savām īstajām.
Tagad – ļoti saimniecisks kaķis. Un arī ļoti viesmīlīgs. Labi satiek ar jaunpienācēju draudzeni, tāpat viesmīlīgi uzņem viesoties atbraukušo kucēnu.
Grūti noticēt, ka šis lielais, skaistais runcis ir tik daudz pārcietis, no maza, vārga kaķentiņa tapis par īstu vīru!
_____________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO UMSĪŠA
(Adoptēts: 13.09.2011. Saimniece: Margarita)
Umsītis bija tas īpašais kaķis. Īpašais tādēļ, ka neredzīgs, bet savā sirdī tik liels un mīļš! Un, neskatoties uz savu aklumu, arī viņš uzrunāja kādu cilvēku, un nu jau četrus mēnešus laimīgs dzīvo SAVĀS MĀJĀS!
“Nuuu, viņš uzskata, ka ir jāizstāsta, kā viņam pa dienu bija garlaicīgi un kā neviens nedeva ēst, un tad ir jāprasa ēst (tas, ka jau pirms pusstundas kāds iedevis, neskaitās, jāprasa visiem, kas gatavi klausīties), reizēm vienkārši jāstāsta kaut kas interesants, jāpauž viedokli, ka sēžamklēpis nevar vazāties apkārt, tam ir jāsēž un jābužina vēderu, un reizēm ir jābļauj, jo suns aplasījis visu, ar ko spēlēties, kā piemēram burkānu šķēlītes.
Ja nav neviena, kas klausītos bļaušanu, tad noteikti šie ir izgājuši ārā, tad jāsēž pie pagalma loga ar pārmetošu skatienu.
Nu bet vislabākais ir tas, ja dīvānā guļ suns. Tad viņam vis-kaut-kas karājās pār dīvāna malu, kā piemēram, 4 kājas, aste un deguns vai ausis, un tad tajos visos objektos no dīvānapakšas ar švunku jālec iekšā, kas sunim, kuram diezgan ļoti kut (un ausīs vai degunā arī sāp) neiet pie sirds, un suns čīkst, ka viņu apbižo…
Sunim vēl ir tāda nelāga lieta kā 4 kājas, kas mēdz stāvēt istabas vidū, un tad nabaga kaķis šamās ieskrien.
Bet vispār pa suni lieliski var lēkāt naktī gultā, kad visi nez kāpēc mēģina gulēt, bet ja nevar izprovocēt suni, tad jāiet kost saimniecei degunā. Ja nu galīgi neko nevar panākt, tad jāieguļās ar asti saimniecei mutē!
Pirms kāda laiciņa pie mums daudz viesojās mamma. Kaķis jau viņas sirdij tuvāks. Tad tas tika apčubināts no visām malām: ēst dabū, kā iebrēcās, pakasa aiz auss, kā iebrēcās, tad nu tagad atnāku mājās no darba un, kamēr mīļoju suni, Umsis staigā apkārt baurodams. Tieši tā! – baurodams! 
Tādā nebalsī, un lēkā pa dīvānu! Vakar pat aizkaros ieķērās – jo KAĶI NEMĪL!!! Tikko es viņu pasaucu, tā savā ierastajā, mazajā, mīļajā balstiņā- mjau?
tāāāāds aktieris! “
___________________________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO ELFAS UN TINCES (toreiz Māsa Bonija)
(Adoptētas: Elfa – 25.10.2011., Tince – 03.12.2011. Saimniece: Taiga)
Elfiņa devās mājās pavisam vēl mazs “ezis” būdama, taču savai saimniecei bija tā iepatikusies – nu TĀ!!!
Vairākas reizes nedēļā mums bija iespēja sekot Elfas gaitām, lasot saimnieces vēstules, kuras ar katru reizi sniedza vairāk prieka – mēs sekojām līdzi ikkatram mazajam solītim pretī draudzībai un uzticēšanās gūšanai.
Elfa visu laiku pa māju pārvietojās paceltu asti, rādot, cik ļoti pašpietiekama viņa ir, bet mirkļos, kad saimniece pievērsusies darbiem vai vēstulēm, Elfa ļoti uzmanīgi visu novēroja, jo šāda uzmanības nepievēršana viņai vien viņasprāt bija klaja nekaunība!
Un tad pienāca diena, kad Elfa sastapa savu jauno “māsu” – Tinci..
Jāteic – Elfa nebija sajūsmā un pirmās dienas jaunatnācējai centās iekost kājā, astē, padzenāt nost no ELFAS mēbelēm..
Mēs ieteicām kādā dienā meitenes nošķirt, atstājot starp abām aizvērtas durvis..
“Jums bija taisnība – vakar izdalīju meitenes pa istabām, pareizāk sakot, Elfiņa tika ”ieslēgta” savā istabā, un, kad abas atkal tika kopā, tā draudzība ir noslēgta. Bijām prom ļoti ilgi, jo ar mašīnu gadījās ķibele un vairākas stundas pagāja, kamēr atrisinājām. Tagad viena otru dzenā uz nebēdu, bet ir arī draudzīgas, pasēž blakus mierīgi. Jāsaka, tas lielais neoms ir Elfiņa, mazs, bet sparīgs meitēntiņš. Kā Tince izlaižas gultā atpūsties, tā Elfa ir klāt un ar abām ķepām virsū. Dažbrīd Tincīte ”ieraudas”, vienā tādā reizē redzēju, ka Elfa viņai ieķēra ar zobiem pakaļējā kājā, bet Elfa neraud nekad, vismaz pagaidām, acīm redzot, Tince tā nedara. Abas viena otru uzmana, ja pazūd no redzesloka, iet meklēt, ko viena dara, to arī otrai uzreiz vajag. Vēl jau viņām ir tā patika plosīties, bet vēlāk paliks mierīgākas, domāju, būs viena varena ”mafija” mājās. Bet man prieks! Atā!“
_____________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO TEODORA (toreiz Hugo)
(Adoptēts: 26.10.2011. Saimniece: Vita)
Kādā vēsā rudens dienā mēs saņēmām ziņu par kādu nabaga kaķēnu Carnikavas dzelzceļa stacijā..
Kooperējoties ar stacijas darbiniecēm, izdevās mazo kaķi “sagūstīt” un nogādāt drošībā.
“Tagad Teo ir savs groziņš. Kaķēns ir mīlēts un aprūpēts no pirmās dienas.
Pa šo laiku Teo nomainījās zobi, ir apvēlies un pat uzaudzējis vēderiņu
Ir aktīvs un labs draugs kaķenei, ar kuru kopā tiek darīti daudzi nedarbi.
Jāsaka, ka pavisam bailes nav zudušas, jo neļaujas rokās un mūk prom. Samīļot un noglāstīt izdodas, kad pats pienāk vai ielec gultā. Taču ir apradis ar jaunajām mājām un jūtas droši un stabili.”
___________________________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO ALFAS (toreiz Flokse)
(Adoptēta: 23.11.2011. Saimniece: Aija)
Flokse, jeb tagad Alfa, Tutti aprūpē nonāca 2011.gada 29.augustā kā sīksīks bumbulītis, kurš šķaudīja, cik jaudāja, jo lietainajās naktīs zem klajas debess bija apaukstējies. Flokse ieradās kopā ar savu brālīti, bet dienu vēlāk viņiem piebiedrojās otra māsiņa un divi brālīši.
Pagaidu mājās kaķēni atveseļojās, atkopās un uzsāka māju meklējumus. Līdz jauajam gadam visi atrada savas mājas.
Nu mazais nabaga bumbulis pārvērties ļoti glītā kaķu dāmītē. Ar savām nebēdnībām, draiskulībām, blēņām un citiem – lieliem un maziem, darbiem.
______________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO ČIPITAS
(Adoptēta: 04.12.2011. Saimniece: Katrīna)
Ir pagājis jau mēnesis, kopš Čipita ir mūsu mājās.
Čipita pie mums ieradās, kad viņai bija tikai 7 nedēļas.
Pirmo nedēļu, ko Čipita pavadīja mājās, viņa uzvedās kā sunītis – visu laiku staigāja līdzi.
Čipita ir ļoti gudra kaķu meitene. Jau pirmajā dienā viņa saprata, kur atrodas viņas kastīte.
Ļoti ātri viņa saprata arī to, kas ir ledusskapis un ko tur var dabūt.
Tāpat viņa iemācījās, ka to, kas viņai garšo, var dabūt, nostājoties pie ledusskapja un skaļi ņaudot.
Čipiņai ļoti garšo siers un pastēte.
Čipita ir ļoti sabiedriska un ļoti draiskulīga. Viņa ķer visu, kas kustas. Arī kāju īkšķus. Čipa spēlējas ar savu rotaļu peli un dzijas kamoliem.
Viņai ļoti patīk gulēt un murrāt.
Čipita ir vismīļākais kaķis pasaulē.
______________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO PUZIKA
(Adoptēts: 09.05.2011. Saimniece: Laura)
1.dienā: Ceļā no patversmes līdz mājām mašīnā kaķēns ir pārbijies un nemierīgs. Raujas no rokām, ņaud un skrāpē. Mājās uzmanīgi izložņā visus stūrus un maliņas un iepazīst dzīvokli. Jau drīz sēž mums uz pleca, murrā un guļ. Nokārtojas kastītē, apetīta īsti nav, naktī guļ pie mums gultā, kaut pašam ir smuka 2 stāvu mājiņa J
2.dienā: Rotaļājas ar mantām, bet pārsvarā viņu interesē dzīvoklis un mēs. Sāk ēst un bieži nokārtojas kastītē. Murrā un mīļojas. Ālējas un slēpjas zem dīvāna, gultas un krēsliem. Naktī atkal guļ pie mums.
3.dienā: Sāk interesēties par datoru un dušas kabīni. Nāk līdzi uz tualeti, interesē katra mūsu darbība un kustība. Pa dienu guļ savā mājiņā vai mūsu guļamistabā. Sāk trakot, lai pievērstu uzmanību. Kāpj pa kājām uz augšu, ķeras aizkaros, grib tikt pie mūsu ēdiena. Pamazām un pacietīgi visi kopā mācāmies un priecājamies J
Runcītis ir draudzīgs, mīlīgs, piesardzīgs, aktīvs, mierīgs, nosvērts, draudzējas ar citiem, neguļ savā mājā, bet mūsu guļamistabā.
Runcīša jaunās dzīves apraksts, piedzīvojumi utt.pēc 5 kopā pavadītiem mēnešiem:
Puziks ļoti ātri pielāgojās jaunajām mājām un visu centās iepazīt. Jau ātri sapratām, ka speciālā kaķu māja Puzi neinteresē J Tā vietā viņš ik nakti guļ gultā uz spilvena pie saimnieces galvas (arī uz tās J) un žužina.
Puziks ir saimniecisks – pieskata pannas un katliņus, palīdz mazgāt traukus un grīdu, mizot kartupeļus un masē ar savām mīkstajām ķepiņām.
Puziku īpaši interesē dators, vadi un skapji J
Puziks ir ziņkārīgs, dzīvespriecīgs, viesmīlīgs, draudzīgs, viltīgs un ļoti, ļoti mīlīgs J
Puzim patīk savas spēļu pelītes un saimnieku ‘Narvesen’ suņu un kaķu kolekcija J
Esam ļoti laimīga par Puzika ienākšanu mūsmājās J Puziks rada jautrību, saliedētību un veicina rūpes un mīļumu. Dažbrīd šķiet, ka Puziks ir īpašs kaķis – ar sirsnīgu un pateicīgu dvēselīti.
______________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO LEMURA FON PŪPĒŽA
(Adoptēts: 13.05.2011. Saimniece: Kristīne)
Mazs kārumnieks! Lemuram patīk arī ceļot, mašīnā jūtas ļoti ērti, guļ opiņā un skatās pa logu! Braucam ciemos arī pie mammas kaķa, abiem no sākuma gan nebija labas attiecības, bet tagad gan spēles vien prātā! Sadraudzējušies ir! Lemuram vislabāk patīk sedēt uz palodzes un vērot notiekošo, grauzt mūsu kāju īkšķus, šad tad arī ausu ļipiņas nenāk par skādi, patīk trenkāt rotaļu pelītes un rāpties augšā pa kāju, kad grib kādu kārumu! Secinājums ir viens – Lemurs ir viens laimīgs kaķis, tiek lutināts un mīlēts no visas sirds un pretī viņš mums sniedz savu kaķu mīlestību. Ar cieņu, Kristīne!VĒSTULE NO NELLES
(Adoptēta: 08.03.2011. Saimniece: Anita)
Ir pagājis laiciņš, kopš meitene ir savās mājās!
Ierodoties jaunajā mājā, jau pēc 10 minūtēm tika sākta teritorijas izpēte. Kastīte, ēdamais un dzeramais tika izmēģināti pirmie.
Pirmā nedēļa tika pavadīta vien ēdot un guļot. Toties meitenes mīlestība, paņemot rokās, pat pa astes galu lien ārā!
Beidzot sākusi arī spēlēties ar iegādātajām mantiņām. Ir atklājusi, ka saimnieces puķes arī tīri labi iet iekšā! Lai nedabūtu sutu par to, ka asina nagus pret jauno dīvanu, Nella aizlien aiz dīvana un dara darāmo tur – kur “neviens neredz”. Kad meitene mājās viena, tad ir sākusies mānija uz skapīšu revidēšanu.
Pie atvērta loga nelien, izrāda lielas bailes, iespējams, baidās atkal nonākt uz ielas…
Bet kādu mīlestību mēs saņemam pretī no viņas!
Liels paldies Jums!
_______________________________________________________________________________________
RATUSS ADOPTĒTS – 02.04.2011.
Ratuss ir 4 mēnešus jauns žurk-puisis. Un ne vienkārši žurk-puisis, bet Agouti Rex Dumbo žurk-puisis.
Ratuss stundām var sēdēt uz pleca vai azotē. Ratusam patīk rotaļas – sevišķi ar kaķu rotaļlietām.
Šodien Ratuss devās mājās, kur viņu sagaidīja trušu opis, degu, ar kuru būs jādzīvo vienā “istabā” un papagailīte.
_______________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO MAKSIMILIANA
(Adoptēts: 15.01.2011. Saimniece: Baiba)
Pirmajā dienā Maksītim bija lieli pārdzīvojumi, pote, tāls ceļš mašīnā, jauni saimnieki un jauna mājvieta. Bet puika turējās godam. Mājās ātri tika apskatīta situācija par ko Maksis neko lielu satraukumu neizrādīta, viņu interesēja viss un iekļūšana visur, kā arī tika izvērtētas iespējamās paslēpšanās vietas (pagulte, zem skapja, pat zem virtuves iekārtas atradās šķirbiņa kura vēl bija iespējams iespraukties), kā arī visi paaugstinājumi 2-stāvīgā bērnu gulta skapīši galdiņi, gultas. Protams vislielākais pārdzīvojums bija sastapšanās ar lielajiem, jocīgajiem nekaķveidīgajiem – suņiem. Tad gan ātri tika atrastas tuvākās slēptuves. Bet puika apķērīgs, tikko suņi no istabas pazūd, tā kaķis no pagultes ārā.
Kastīte, gods godam tiek kārtīgi apmeklēta no 1 dienas.
Otrajā dienā tiek izmantotas situācijas, kamēr suņi ārā, tikām Maksis saimnieks pa māju, tiek viss izložņāts izskatīts. Bet suņi vēl ir gana briesmīgi, tikko kā parādās, tā kūkums šņākšana un pagultē apakšā. Maksis pamatā dzīvojas pa vienu istabu, kur suņiem principā netiek ļauts ieiet.
Bet pēc divām nedēļām Maksis ir loģiski izsecinājis, ka ar tiem jocīgajiem lielajiem radījumiem būs vien jāsadzīvo, un varbūt nemaz nav tik traki. Galvenais nenobīties un nemukt bet palikt uz vietas, ja tas lielais radījums pārāk ar degunu sāk bakstīt tad viņam var ar ķepu uzšaut un uzšņākt, un sev par lielu pārsteigumu, tas lielais mūk. Bet visādi citādi ir pat ļoti interesanti, suņus var pakaitināt un tad mukt – ir jautri, viņiem var kost degunā un garāmejot no augšas (krēsla) ķert aiz astes, kā arī kopīgi atpūsties.
Bet kopumā ir ļoti labi, no rīta kurš pirmais iet uz virtuvi, tam uzticīgi tek līdz un paprasa savu rīta devu – konserviņu + graudiņus. Tad mazliet jāpaķer aiz kājas īkšķa tiem kuri vēl vārtās pa gultu, tad jāaiziet apskatīt suņu bundžas un jānotiesā kāds suņubarības kumoss (un vēl interesantāk ir ielīst lielajā suņubarības maisā un pašam kādu barības graudu izķeksēt). Pa dienu var pagulšņāt, (pa kluso uzkāpt uz galda, ja saimnieki ko garšīgu aizmirsuši). Nu jau sācies pavasaris un uz kādu brīdi var izšmaukt ārā (tur gan ir varen interesanti, tādi plašumi, šķūnīši pa kuriem paložņāt putniņi čivina), bet kad ķepām paliek auksti tad var pie loga pateikt ņau un tikt iekšā. Vakarā kad cilvēkveidīgie jau gultas saklājuši, tad ir laiks padauzīties, palīst zem palaga, pakaitināt suņus, un tad lielā ātrumā mukt pa istabām.
______________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO MIKIJA
(Adoptēts: 10.03.2011. Saimniece: Sandra)
Mikijs savu vārdiņu ir paturējis arī jaunajās mājās.
Kaķis ir draudzīgs, mīlīgs, mierīgs un nosvērts. Draudzējas kā ar lieliem, tā maziem.
Ikdiena Mikijam sākas 6:00 no rīta, kad viņš seko saimniekam uz virtuvi, pa ceļam kārtīgi apmeklējot savu tualeti. Un tad aši brokastīs, jo vislabākās brokastis esot pie kopējā galda.
Pēc brokastīm Mikijs aprūpē saimnieku, palīdzot aizsiet kurpju šņores.
Mikijam ir maza rotaļu biedrene – meitiņa, ar kuru Mikijs rotaļājas teju visu dienu, kā arī dodas kopā diendusā. Vēl labāk, ja tiek zem segas.
Protams, pa laikam Mikijs atlaižas uz palodzes – saulītē. Un vēl Mikijam ļoti patīk rotaļāties ar no krāna tekošu ūdeni. Un kā tad bez sēdēšanas uz galda un izlietnē!
Jā, un kuram gan netīk plēst balonus!
_______________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO ZORRO
(Adoptēts: 17.02.2011. Saimniece: Daina)
Ir pagājis jau vesels mēnesis, kopš Zorro ir jaunas mājas. Pa šo laiku ir iedzīvojies kā pilntiesīgs ģimenes loceklis.Mūsu mājas kaķenei ir pieaudzis dēls, kurš šad tad nodara pāri, jo ļoti aizraujas spēlējoties. Taču viņa to ļoti uzpasē.Tā kā problēmas ar iešanu pagalmā nebūs. Dēla suni kaitina, viņa priekšā ripinot bumbiņu un ķerot asti. No otrā stāva nāk lejā ar ieskrējienu.Pakāpienus burtiski pārlidojot. Dragreiss pa istabu un koridoru ir ikdienas nodarbība.Vienu nedarbu atklāja vīrs, atklājot, ka no rīta nav uzlādējies telefons. Pa istabu mētājās sagraustie lādētāja vadiņi. Nu tagad tiek slēpti visi iespējamie vadi, ko varētu sagraust.
Ļoti ziņkārīgs. Ielīdīs visur, kur var.Pārbaudīs visu, kas paliek vaļā.
Ēšanas ziņā nav izvēlīgs, ēd profesionālo barību, taču jēlas gaļas smarža viņu padara traku. Tad pamostās zvēra instinkts, ēd rūkdams un ņurdēdams. Ir pagaršojis arī zivis, krējumu, pat kartupeļu biezputru.
Pašlaik abi beidzam rakstīt atskaiti, jo Zorro guļ pie klaviatūras un izstiepies sildās siltajā ventilātora gaisā un ar vienu aci seko kursora kustībai.Vismīļākā spēle internetā viņam ir bumbiņu šaušana.Tikko izdzird to skaņu, tā ir klāt un ar ķepu palīdz.
______________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO LOLITAS (iepriekš – VANILLA)
(Adoptēta: 05.11.2010. Saimnieki: Marina & Dmitrijs)
Lolitas ( Vanillas) dienasgrāmata.
Novembris
Pirmā diena pie jaunajiem saimniekiem. Viss tik nepazīstams un jocīgs , bet kastīti, ēdamo un dzeramo atradu uzreiz. Pirmā nakts zem dīvana.
Nākamajā dienā izlēmu papētīt, kas notiek apkārt. Xmmmm saimnieki uzdāvināja „stabiņu” asināt nagus un krāsainu spēļu bumbiņu…… man jau patīk…. murrr. Šodien vēl baidījos no visa un pavadīju nakti zem dīvāna.
Nākamās dienas arī bija nedaudz bailīgas, jo viss ir jauns, bet sapratu to, ka ērtāk gulēt ir uz dīvana, nekā zem tā.
Decembris
Esmu paaugusies un nedaudz pieņēmusies svarā. Saņēmu pirmo vakcīnu.
Mājās uzstādījām eglīti un man tās mantiņas nu baigi patīk, uztaisīšu viņiem pārsteigumu , aizripināšu rotājumus tādās vietās , kur saimnieki neatradīs
Janvāris
Xey , mani fočē , smaidiņš!:
P.S. Gribēju no sirds pateikties TUTTI par to , ka laicīgi palīdzēja grūtajā brīdī Vanillai un viņa nokļuva mūsu mājās. Tagad nevaru iedomāties tādu brīdi , kad šī mīļā sirsniņa nebūtu man blakus.
Cilvēki neesiet auksti , palīdziet dzīvniekiem un nepaejiet viņiem garām, jo pat maziņš kumosiņš, mīļš glāstiņš un silta vietiņa , padara viņus pateicīgus uz visu dzīvi.
Ar cieņu, Marina & Dmitrijs
______________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO MEGIJAS. (iepriekš – Krāsiņa)
(Adoptēta: 20.09.2010. Saimnieks: Jurijs)
Krāsiņu ar brālīti Billiju kādu rītu piemeta Tutti juridiskajā adresē. Abi minkas ļoti ātri devās mājās.
“Mums tiešam ir prieks pastāstīt kā mums iet!
Nolēmām, ka šo jauko dzīvnieciņu sauksim par Megu (par godu The White Stripes bundziniecei Meg White), bet, tā kā viņa vēl nav izaugusi līdz Megai, tad pagaidām viņa ir Megija.
Raksturs – … vienreizējs! Nekad nebijām sastapuši kaķi, kurš rūc vienmēr, lai ko arī darītu. Kaut kas nepatīk – rūc (jā, tas ir normāli), kaut kas patīk – rūc, aizmiegot – rūc, trakojot – rūc, ar vārdu sakot, ļoti rūcīgs kaķēns. Varu vēl piebilst to, ka par vienreizēju Megiju padara tas, ka viņa, atšķirībā no kaķu vairuma, nebaidās no ūdens. Kad tu esi dušā, viņa atnāks, apsēdīsies blakus vannai un mēģinās ķert pilienus, var ielekt iekšā un skatīties, kā notek ūdens, mēģinot to apturēt. Nebaidās ne tikai no ūdens, bet arī putekļu sūcējs viņu nebaida. Vispār – Meg nebaidās ne no kā – ļoti drosmīga meitene!
Megai patīk gulēt uz skapja (droši vien tāpēc, ka augšā uzkrājas siltums un tur neviens viņu netraucēs), bet ja kāds no mums ir mājās, tad labprāt guļ klēpī (šajā momenta tieši tā arī ir). Viņai garšo saldumi, kūkas, cepumi, šokolādes sieriņi u.t.t. Par ēdienu vispār nekādas kaprīzes nebija vērojamas. Par labu veselības stāvokli liecina tas, ka Megijai ir ļoti mīksta, spīdīga un smaržīga spalviņa.
Kopumā, šis dzīvnieciņš padara katru dienu mazliet jaukāku, jo liek mums smaidīt ar savu vienreizējo uzvedību un izdarībām, kaut gan dažreiz trako tā, ka viss iet pa gaisu, tad viņš tiek ieslēgts vannas istabā, ko mēs saucam par Penalty Box vai soda kaste, kur Meg doma par savu uzvedību. Bet tas arī ir ok, jo jauni mēs visi trakojam, vai ne?
______________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO JASMĪNAS.
(Adoptēta: 02.07.2010. Saimniece: Kristīne)
Jasmīnas stāsts bija diezgan drūms.
Kādu dienu internetā parādījās kādas dāmas jautājums: Atradu uz ielas (Brīvības/Biķernieku) acīmredzami izmestu melnbaltu kaķenīti, jauna, tīra, nekad nebija tāda manīta. Paņēmu patreiz pie sevis, bet jābrauc prom pēc 10 dienām, tādēļ paturēt nevaru…
Uz lūgumu ievietot bildi, kas palīdzētu atrast mājas, atbildes nebija.
Pēc 10 dienām saņēmām zvanu no klīnikas, ka iemidzināšanai atvesta jauna kaķenīte. Ierodoties kaķenei pakaļ, tapa skaidrs, ka šī ir tā pati kaķenīte, pārāk daudz sakritību, turklāt klīnika atrodas ļoti tuvu minētajai adresei. Sieviete vairs nekādas ziņas par atradumu nerakstīja…
Jasmīna padzīvoja brīdi pagaidu mājās, tika sterilizēta un nu jau dzīvo mājās, ko sauc par SAVĒJĀM.
“Jasmīnai patīk vakaros vai no rītiem ieritināties mums blakus gultā. Viņa ir laimīga kad viņu glauda, bužina vai atlauj pagulēt klēpī. Viņa gan vēl arvien ir ļoti tramīga. Tādēļ bieži vien viņa nobīstas no straujām kustībām vai skaļiem trokšņiem. Bet vienmēr viņa mūs sagaida, kad pārnākam mājās un atlīdzībā par to gaida, kad viņu paglaudīs.
Jasmīnai patīk gulēt mūsu skapī, protams, uz tīrajām drēbēm pašā tālākajā skapja nostūrī. Tajā pašā istabā atrodas arī peles būrītis, kuru biju nolēmusi iztīrīt. Pirms tam pārliecinājos, ka istabā neviena kaķa nav un aiztaisīju durvis. Tīrot būri pele skraidīja pa galdu un beigu beigās nokrita no tā un saka skraidīt pa grīdu. Taja brīdī atklājās, ka kārtējo reizi mūsu skapī gulēja Jasmīna. Bet ieraugot peli nekāds miegs vairs nebija prātā un bija jāķeras klāt pie kaķa goda aizstāvēšanas – peļu padzīšanas no šīs mājas. Un jāsaka, ka kā jau ielas kaķim instinkti viņai ir ļoti labi, jo par mata tiesu paspēju paķert peli. Citādi visticamāk Jasminai taja dienā pusdienas no konsrevu bundžas nevajadzētu!
Bet visasādi citādi Jasmīna ir ļoti mierīga un prātīga. Bieži patīk kaut kur nolīst un pagulēt, bet kad sagribas mīlestību tad jau var arī ieritināties blakus gultā.”
______________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO PEPIJAS (tagad – LAKIJA)
(Adoptēta: 10.10.2010. Saimniece: Marina)
Labdien
Jūs Lakija traucē
Man viss ir kārtībā!
Esmu laimīgākā no visiem kaķiem pasaulē, jo tiku ģimenē, kur mani mīl, rūpējas, garšīgi baro un spēlējas.
Ļauj dauzīties un dažreiz pat nebar par atļaušanos dauzīties bez apstājas.
Man patīk gulēt lielajā gultā, pārsvarā uz muguriņas ar ķepiņām gaisā.
Ēdu kaķu barību gan sauso, gan pastēti. Man ļoti garšo siiieeersssss un to man arī drusciņ iedod, jo es ļoti skaisti apsēžos uz pakaļķepām un prasu to :)
Esmu jau liela kaķu meitene.
Mana ģimene mani sauc par Lakiju, un man šis vārds ļoti patīk un arī atbilst.
Lai veicas maniem kaķu radiem atrast tik labu ģimeni kā man!
Ar cieņu,
Lakija & Marina
______________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO ROZES
(Adoptēta: 25.08.2010. Saimnieki: Diāna, Alise, Broderiks un Emy)
Rozīte iznāca no pagraba – tieši pretī saviem glābējiem un ne mirkli nekavējoties, steidza pretī. Meitenei bija nedaudz skarta actiņa, kas tika ilgstoši ārstēta.
Maza un interesanta būtne jau no pirmā mirkļa. Gulēšana uz muguras balerīnas pozā, iekārtošanās suņa ēdiena bļodiņā vai graužamā riņķi – kā “drošības zonā”, pārkāršanās pāri krēsla roku balstam un snauduļošana… Interesanta, brīžiem smieklīga, bet ļoti mīļa pūkainīte
Tagad jau labu laiku jaunās mājās – dala teritoriju ar diviem bārdaiņiem – Broderiku un Emīliju.
***
“Mūsu Rozei, Pagrabu Princesei no kaķu geto, dikti garšo ananāsi vieglā sīrupā. Tos viņa var apēst vienu gabaliņu pēc otra.
Viņa ir sākusi atsaukties uz vārdiem “cāļa desa” – viņa tiešām sevi ar to identificē?
Pēc tam, kad ir ierējies suns, Roze mēģina riet. Diemžēl sanāk vien kaijas ķērcienam līdzīgs “ņau”.
Roze nemēdz gulēt glītā kamoliņā, kā to dara citi viņas ciltsbrāļi. Tā vietā viņa izstiepjas visā garumā uz dīvaina. Guļ viņa uz visām pusēm – vēdera, sāniem un muguras.
Kad suņi iziet pastaigāties, Roze sēž pie loga un izmisīgi mēģina iziet ar visiem kopā. Pāris reizes ir pat mēģinājusi logam izēsties cauri, nemaz nerunājot par skrāpēšanos.
Citi kaķi kā kaķi krīt uz kājām, tomēr mūsu Princesei gadās krist uz sāniem.
Rozei dikti patīk ķert savu labāko draugu, suni Broderiku. Viņi spēlē kaķīšus un sunīšus – mainot ķērāja lomas tik strauji, ka reizēm pašiem sajūk.
Visādi citādi Roze ir visai ikdienišķa – murrā, daudz ēd, mīņājas, bučojas un reizēm mazgājoties sit galvu pret sienu, ja tā tur pēkšņi, un viņai pilnīgi negaidīti, nostājusies.”
______________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO LUSIJAS
(Adoptēta: 26.05.2010. Saimniece: Sandija)
Lusija bija viens no tiem kaķēniem, kuru pagaidu mājas kļuvušas par īstajām mājām. Nereti tā gadās.
“Luse piedzima sētas kolonijas kaķenītei. Kaķēns bija tik skaists, balts ar zilām acīm, ka apsolīju barotājai atrast mājas un mammu sterilizēt. Kamēr kaķēns bija pie mammas, fotogrāfijas un aprakstu nosūtīju paziņām un kolēģiem, bet neviens neatsaucās. Kad kaķēns kļuva patstāvīgs, mācēja kārtīgi ēst, peņēmām pie sevis pagaidu mājās, bet ātri sapratām, ka šis ir mūsu kaķis un citiem viņu nespēsim atdot.
Lūsija ir īsta princese, skaista un mīlīga. Dzīvo kopā ar lielo kaķeni, kura pie mums nonāca no patversmes un nav sajūsmā par mazo dauzonīgo iemītnieku un Mikiju, kurš ir pagaidu mājās un ir ļoti draudzīgs ar visiem. Mājās ir liela jautrība gan vēlās vakara stundās gan agros rītos. Luse ir liela kārumniece un tiklīdz izdzird skaņas virtuvē tā ir klāt un rāpjas uz pleca, lai palūkotu ko garšīgu gatavoju. Ar kaķēna ienākšanu mājās, dzīvē noteikti ir vairāk pozitīvu emociju!!!”
______________________________________________________________________________________
VĒSTULE NO TEODORA
(Šķirne: Krievu Zilais Adoptēts: Maija Sākums.. Saimniece: Karīna)
Teodors vairākas nedēļas klīda pa kādu mikrorajonu Rīgā, lūgdams glāstus un maizīti… Viņu pamanīja, ienesa mājās, bet mājas Saimnieks – runcis nepiekrita saimnieku lēmumam un mincis nonāca pagaidu mājās. Jau pēc nedēļas Teodors pārcēlās uz skaistu vietu pie jūras – Roju.
Vēstule no saimnieces:
Sveiki!
Te nu būs šis tas par TEO.
Tā, kā gari uzrakstīt neizdodas, tad rakstīšu īsumā. 
Teucis ir dikti labi iejuties, manuprāt, dzīvojas kā nu pašam gribas un nevienam nepakļaujas-Personība!
Viņam ļoti patīk tvarstīt mušas pie logiem un paspēlēties savureiz, patīk arī staipīties un lēkāt pa skapjiem, bet vismīļākā nodarbe viņam ir gulēšana.
Tas nu īsumā. Vēl noteikti uzrakstīšu, kad Mīlulis būs ko iteresantu sastrādājis!
Ak, jā, ir tik feini, ka vins no rītiem sadomā modināt un tad ņurcās un tinās apkārt, kamēr pamostos. Esmu pavisam apmierināta, ka viņš ir pie mums un, domāju, ka arī viņš tāds ir.
PS – pirmo reizi redzu kaķi kuram Tik ļoti garšo zāle ..! 
